Sakrālā ģeometrija bieži tiek uztverta kā simbolu un formu kopums ar estētisku vai garīgu nozīmi. Taču to iespējams skatīt arī citādi — kā senu domāšanas veidu un strukturētu valodu, ar kuras palīdzību dažādās kultūrās tūkstošiem gadu aprakstīta pasaules kārtība. Šajā tekstā es nepiedāvāju “pareizo” skaidrojumu. Te ir personīga refleksija par to, kā sakrālās ģeometrijas idejas rezonē ar ķīniešu metafiziku kā strukturētu domāšanas sistēmu un tās praktisko pieredzi.
Sakrālās ģeometrijas formas kā domāšanas modeļi
Ģeometriskās formas — aplis, spirāle, trīsstūris, zvaigzne, dzīvības zieds, tors — ieskatoties vērīgāk, atklājas kā kas vairāk nekā vizuāla, dekoratīva ilustrācija. Tās pārtop par domāšanas instrumentu un valodu, ar kuru iespējams formulēt kustību, organizāciju un līdzsvaru — materializētu visuma kārtības attēlojumu. Forma iezīmē veidu, kā realitāte kļūst uztverama.
Šis vēstījums nav slēpts. Tas vienmēr ir bijis acu priekšā. Forma ļauj domāt par visuma principiem, nepārvēršot to ne par dogmu, ne par mistisku noslēpumu.
Tora ģeometrija un plūsmas princips
Viens no centrālajiem simboliem sakrālajā ģeometrijā ir tors. Tā ir trīs dimensiju forma, kas attēlo plūsmu no centra uz āru un atpakaļ — slēgtu, pašregulējošu ciklu. Līdzsvars šeit nepastāv kā statisks stāvoklis, bet kā dinamisks process.
Sakrālajā ģeometrijā tors bieži tiek izmantots kā modelis, ar kura palīdzību apraksta dažādas parādības — no elektromagnētisko lauku struktūrām līdz lielāka mēroga kosmiskām sistēmām. Tas pats princips raksturo arī cilvēka enerģētisko lauku. Šeit tas nav jāuztver burtiski, bet kā organizācijas princips, kas ļauj vienlaikus domāt par mikro un makro līmeņiem.
Ķīniešu metafizika un ģeometriskā domāšana
Ķīniešu filozofiskā tradīcija piedāvā līdzīgu skatījumu uz realitāti — nevis kā atsevišķu objektu summu, bet kā savstarpēji saistītu procesu kopumu. Enerģiju plūsmas, telpas struktūra un laika cikli tajā iegūst konkrētu formu – diagrammās, skaitļos un ģeometriskās attiecībās.
Šīs struktūras nav tikai simboliskas. Tās izriet no konsekventas loģikas un veido pamatu praktiskām metodēm: laika ritmu analīzei, vides un cilvēka mijiedarbības izvērtēšanai, situāciju struktūras noteikšanai
Taidzi (Iņ–Jan) kā dinamiska līdzsvara modelis
Iņ–Jan simbols jeb Taidzi ir aplis, kas sadalīts divos plūstošos segmentos, katrā ietverot pretējās kvalitātes punktu. Tas attēlo nevis statisku pretstatu, bet nepārtrauktu kustību un līdzsvaru starp polaritātēm.
Ģeometriski Taidzi var skatīt kā tora divdimensiju projekciju — vizuālu modeli, kas ataino plūsmas principu, pazīstamu arī citās sakrālās ģeometrijas tradīcijās.
Bagua, Hetu un Luoshu kā strukturēti kodi
Bagua trigrammas, Hetu skaitliskā matrica un Luoshu kvadrāts veido ķīniešu metafizikas strukturālo pamatu. Skaitlis, forma un nozīme savienojas savstarpēji saistītās struktūrās, ar kuru palīdzību iespējams aprakstīt telpu, laiku un pārmaiņas.
Šīs struktūras nav paredzētas mistiskai interpretācijai. Tās funkcionē kā instrumenti, ar kuru palīdzību iespējams analizēt sakarības un cikliskumu.
I Dzin pārmaiņu valoda
“I Dzin” jeb “Pārmaiņu grāmata” piedāvā valodu, kurā realitāte tiek aprakstīta kā nepārtrauktu pāreju virkne. Trigrammas pārtop heksagrammās, veidojot 64 kombinācijas, kas izriet no Iņ un Jan binārās diferenciācijas.
Šī struktūra ir gan simboliska, gan matemātiska. Pārmaiņas tiek traktētas kā likumsakarīgi strukturēti pārejas stāvokļi, kas izpaužas laikā un telpā, nevis nejaušība.
Luopaņ kompass kā praktiska matrica
Luopaņ kompass apvieno vairākus šos strukturālos slāņus vienā instrumentā. Koncentriskie apļi, virzieni, trigrammas un heksagrammas veido informācijas matricu, ko izmanto fenšui praksē.
Manā skatījumā Luopaņ līdzinās senai analogai “programmai” — ne tehnoloģiskā, bet strukturālā nozīmē. Tā ir sistēma, kas ļauj organizēt informāciju par telpu, laiku un orientāciju.
Sakrālā ģeometrija kā domāšanas instruments
Sakrālā ģeometrija manā skatījumā nav jāmistificē. Tā nav ne estētisks ornaments, ne ticības objekts.
Lai gan šie simboli bieži tiek uzskatīti par seno kultūru mantojumu un nereti tiem tiek piedēvēta dievišķa vai maģiska izcelsme, šāds skatījums drīzāk aizsedz to praktisko būtību. Patiesībā tie ir ģeometriski attēlojumi noteiktām enerģētiskām struktūrām
Līdzīgi kā ķīniešu metafizikā, arī šeit forma kalpo kā instruments. Tā nav atbilde pati par sevi, bet veids, kā sarežģītu, daudzdimensiju realitāti padarīt uztveramu, veids kā novērojumu un interpretāciju par līdzsvaru, cikliskumu un mijiedarbību izteikt vienkāršotā, vizuāli strukturētā formā.
Šīs pārdomas nav aicinājums pieņemt kādu konkrētu pasaules uzskatu. Tās iezīmē pieeju, kur simboli, formas un struktūras tiek izmantotas kā analītiski rīki. Šādā skatījumā sakrālā ģeometrija un ķīniešu metafizika satiekas nevis ticības, bet domāšanas līmenī.
Šāda pieeja atspoguļo manu darbu ar ķīniešu metafiziku kā analītisku instrumentu telpas, laika un situāciju struktūras izpratnei.
