Elektromagnētiskais kods.
Tradicionāli ķīniešu domāšanas veids monumentāli balstīts holistiskā trīsvienības konceptā – Debesis, Zeme, Cilvēks = viens vesels. Līdz ar to neapstrīdams ir viedoklis, ka cilvēks nesaraujami saistīts ar vidi (telpu visplašāja nozīmē), laiku un kosmosu, jo ir, taču, viens vesels!
Mūsdienu izpratnē šeit runājam par triju veidu elektromagnētisko lauku mijiedarbību, kura tiek izteikta matemātiskos algoritmos.
Dabas matemātiskā būtība ir bijusi skaidra visām senajām tautām, un lielākā vai mazākā mērā, ir saglabājusies līdz mūsdienām, piemēram, vērtīgajā ornamentālo rakstu un dainu mantojumā baltu tautām. Tomēr tik visaptverošs zināšanu kopums, kurš ir nonācis līdz mūsdienām samērā labi saglabāts, pateicoties zināšanu nodošanas nepārtrauktībai un aizvēsturiskai rakstības sistēmai, ir sastopams vienīgi pie seno zināšanu nesējiem ar izcelsmi teritorijā, ko dēvējam par ķīnu.
Minētais zināšanu kopums veido pamatu, uz kura attīstījušās vairākas dabas spēku, cilvēka enerģētikas fiziskā un smalkā plāna aprēķinu un informācijas “nolasīšanas” metodes.
Binārais kods.
Pre-matērijas Iņ un Jan izpausmes un ķīniešu metafizikas 5 elementu koncepcija aptver visas fiziskās pasaules izpausmes. Tā kā Ci kustība notiek stingru matemātisku principu ietvaros, matemātiskos principus var reducēt ciparos un izteikt algoritmos un formulās. Senajā Ķīnā lietoja diagrammas, rietumu pasaulē – ciparus.
Jan attēlots ar vienu nepārtrauktu līniju, bet Iņ – ar vienu pārtrauktu līniju.Vairojot, kombinējot līnijas, iegūst 4-as bigrammas (punkti uz kompasa, debespuses, sezonas), turpinot kombinēt, iegūst 8 trigrammas. Kombinējot līnijas tālāk, iegūst 64 heksagrammas. No šī brīža ir algoritms, kas var attēlot visas iespējamās skaitļu kombinācijas attiecībā uz mūsu Visumu.
Post scriptum. Binārais kods. Leibnics atklāja, ka visu pasaulē var izteikt ar 0 un 1. Mūsdienās šo principu izmanto programmēšanā. Ķīnieši to lietoja vairākas tūkstošgades pirms Leibnica.
Laika kods.
Kopējā laik-telpas konceptā, īpaša vieta ir laika skaitīšanas veidam. Ķīniešu laika skaitīšana nav lineāra, bet spirālveida – laiks un notikumi cikliski atkārtojas, mainās kvalitāte. Eksistē laika sadalīšanas veidi ciklos un periodos. Gala rezultātā ķīniešu kalendārs ir zīmju un vienību (piem. gads, mēnesis, diena stunda) sistēma, kas ļauj izmērīt laiku, t.i. noteikt dabas spēku un enerģiju klātbūtni noteiktā laika vienībā.
Telpu enerģētikas, četru Pīlāru dzimšanas karšu un citos aprēķinos pārsvarā izmanto Saules kalendāru, kurš veidojas no sešdesmit gadu cikliem.
Sešdesmit gadu cikls, kas pazīstams kā Debesu stumbri un Zemes zari ir sešdesmit termiņu cikls, katrs no tiem atbilst vienam gadam, tātad vienā ciklā ir sešdesmit gadi. Senākie šāda veida laika skaitīšanas rakstītie teksti ir Šangas orākulu kaulos otrās tūkstošgades beigās pirms mūsu ēras, bet sešdesmitgadu ciklu, lai pierakstītu gadus, sāka izmantot ap 3. gadsimta vidu pirms mūsu ēras.
Gadu, mēnesi, dienu izsaka ar kārtas ciparu un vēl 2 hieroglifiem: Debesu stumbrs un Zemes zars. Tādejādi katra diena tiek izteikta ar 6 rādītājiem: 2 gadam, 2 mēnesim, 2 pašai dienai.
Gads sākas 4.-5.februārī, t.i. kad saule ieiet Suņa (Ūdensvīra) 15°-ajā grādā. Gads sadalīts 24 lauksaimnieciskās sezonās. Saules virzība gada laikā sadalīta 12 daļās un tiek izteikta ar 12 “zvēriņiem”, kas plašāk pazīstams kā ķīniešu horoskops.
Dažos aprēķinos tiek izmantots cits Saules kalendāra variants, kurā gada sākums ir Ziemas saulgriežos. Tāda, piemēram, ir apjomīgā Ci vārtu metode (Qi Men Dun Jia).