Ķīniešu laik–telpas konceptā laika skaitīšanai ir centrāla nozīme. Tā nav tikai metode datumu vai notikumu secības noteikšanai, bet instruments, ar kura palīdzību iespējams saprast, kā laiks strukturē procesus, pārmaiņas un mijiedarbību ar vidi. Šāda pieeja iekļaujas kopējā ķīniešu metafizikas domāšanas ietvarā, kur laiks, telpa un cilvēks tiek skatīti kā savstarpēji saistīti un vienlaikus mainīgi elementi.
Cikliska laika izpratne
Atšķirībā no rietumu lineārās laika izpratnes, ķīniešu metafizikas tradīcijā laiks tiek uztverts kā ciklisks un spirālveidīgs — notikumi neatkārtojas identiski, bet atgriežas līdzīgās konfigurācijās, citā kvalitātē.
Laika skaitīšana tiek organizēta ciklos un periodos, nevis vienvirziena kustībā no pagātnes uz nākotni. Šādu pieeju praktiski izmanto arī situāciju analīzē konkrētā brīdī, kur laiks tiek skatīts kā aktīvs faktors situācijas kontekstā. Šī pieeja ļauj:
- novērot atkārtojošās likumsakarības,
- analizēt pārmaiņu ritmus,
- saprast, kā konkrēts brīdis atšķiras no cita, pat ja ārēji tie šķiet līdzīgi.
Rezultātā ķīniešu kalendārs nav tikai laika mērīšanas sistēma. Tā ir zīmju un vienību struktūra (gads, mēnesis, diena, stunda), kas raksturo dabas spēku klātbūtni noteiktā laika vienībā un to izmaiņas laikā.
Saules kalendārs un 60 vienību cikls
Telpu enerģētikas, dzimšanas karšu un citu klasisko aprēķinu pamatā pārsvarā tiek izmantots Saules kalendārs, kas darbojas sešdesmit vienību ciklā.
Šo ciklu veido tā sauktie:
- Debesu stumbri,
- Zemes zari.
Kopā tie veido 60 kombinācijas, kur katra var attiekties uz:
- gadu,
- mēnesi,
- dienu,
- stundu.
Šīs vienības nav nejaušas, rotējot savstarpējā mijiedarbībā tās seko Iņ un Jan principam un izpaužas piecu stihiju (Wu Xing) mijiedarbībā.
Vēsturiskais konteksts
Senākie rakstītie pierādījumi par šādu laika skaitīšanas sistēmu sastopami Šangas dinastijas orākulu kaulos, otrās tūkstošgades beigās pirms mūsu ēras.
Savukārt 60 vienību ciklu gadu pierakstīšanai sistemātiski sāka izmantot ap 3. gadsimta vidu p.m.ē. Ar laiku šī struktūra kļuva par pamatu vairākām laik–telpas analīzes metodēm.
Debesu stumbri un Zemes zari praksē
Katru laika vienību — gadu, mēnesi, dienu un stundu — izsaka divi hieroglifi:
- Debesu stumbrs,
- Zemes zars.
Šie divi elementi kopā veido tā saukto Pīlāru.
Debesu stumbrs
Debesu stumbrs vienmēr ir kādas no piecām stihijām Iņ vai Jan izpausme.
Zemes zars
Zemes zars bieži tiek dēvēts par “ķīniešu zodiaka dzīvnieku”, taču būtībā tas ir stihiju kombinācijas apzīmējums, kam piešķirts simbolisks nosaukums.
Piemēram:
- Zirgs ir Iņ Uguns + Iņ Zeme,
- Trusis ir Iņ Koks,
- Čūska ir Jan Uguns + Jan Zeme + Jan Metāls.
Tātad “zvēriņš” šajā kontekstā nav personības apzīmējums, bet enerģētiska struktūra.
Laika kartes piemērs
Konkrēts laika brīdis (piemēram, 11.03.1989. plkst. 11:54) tiek attēlots kā četru Pīlāru kombinācija, kur katrā līmenī redzams gan Debesu stumbrs, gan Zemes zars, kopā tie ir 4 pīlāri.
Laika karte 11:54 11.03.1989.:
Tā pati laika karte, kurā redzam arī Zemes zaru (zvēriņu) “saturu”.
Šāda karte ļauj analizēt laika kvalitāti, nevis tikai tā secību.
Ķīniešu laika skaitīšana ir strukturēta sistēma, kas ļauj skatīties uz laiku kā aktīvu faktoru, nevis fonu. Tā palīdz saprast, kāpēc dažos brīžos procesi virzās vieglāk, bet citos sastop pretestību, pat ja ārējie apstākļi šķiet līdzīgi.
Laiks šeit nav abstrakcija. Tas ir konkrēts stāvoklis, kuru iespējams aprakstīt, salīdzināt un analizēt.
