Ķīniešu laika skaitīšana nav lineāra, bet spirālveida – laiks un notikumi cikliski atkārtojas. Eksistē laika sadalīšanas veidi gan ciklos, gan periodos.

Gala rezultātā ķīniešu kalendārs ir zīmju un vienību (piem. gads, mēnesis, diena stunda) sistēma, kas ne tikai ļauj izmērīt laiku, bet arī noteikt dabas spēku un enerģiju klātbūtni noteiktā laika vienībā un izmaiņas laikā.

Telpu enerģētikas, četru Pīlāru dzimšanas karšu un citos aprēķinos pārsvarā izmanto Saules kalendāru, kurš veidojas no sešdesmit gadu cikliem. Sešdesmit gadu cikls, kas pazīstams kā Debesu stumbri un Zemes zari ir 60 termiņu cikls, katrs no tiem atbilst vienam gadam, mēnesim, dienai, stundai. Katra cikla vienība savā būtībā ir balstīta 5 stihiju (Wu Xing elementu) mijiedarbībā pēc Iņ/Jan principa.

Senākie šāda veida laika skaitīšanas rakstītie teksti ir sastopami Šangas orākulu kaulos otrās tūkstošgades beigās pirms mūsu ēras, bet 60-gadu ciklu, lai pierakstītu gadus, sāka izmantot ap 3. gadsimta vidu pirms mūsu ēras.

Gadu, mēnesi, dienu, stundu KATRU  izsaka ar 2 hieroglifiem: Debesu stumbrs un Zemes zars. Debesu stumbri un Zemes zari apvienojas pāros, veidojot Pīlāru. Debesu stumbrs ir kāda no 5 stihijām savā Iņ vai Jan izpausmē. Zemes zars ir tas ko bieži sauc par ķīniešu zodiaka “zvēriņu”, bet būtībā Zemes zars ir stihiju kombinācija, lai arī nosaukta par Zirgu, Tīģeri, Čūsku u.t.t

Šādi, piemēram, izskatās  05.03.1989.g. pl.11:54

Tā pati laika karte, kurā redzam arī Zemes zaru (zvēriņu) “saturu”.

Zirgs, piemēram, ir Iņ Uguns + Iņ Zeme; Žurka ir Iņ Ūdens, bet Tīģerī ir 3 stihijas- Jan Koks, Jan Uguns un Jan Zeme.