Domāšanas sistēma: kods kā struktūra
Tradicionālā ķīniešu domāšana pasauli neapraksta kā atsevišķu objektu kopumu, bet kā vienotu holistisku sistēmu, kurā Debesis, Zeme un Cilvēks ir savstarpēji saistīti — skatījums, kas raksturīgs ķīniešu kosmoloģijā aprakstītajai pasaules uztverei. Cilvēks šajā skatījumā nav “ārpus” telpas un laika — viņš dzīvo vidē un ciklos, kas ietekmē gan ķermeni, gan uztveri, gan izvēles.
Praktiskajā darbā šī strukturālā pieeja izpaužas dažādos līmeņos — gan darbojoties ar cilvēka individuālo potenciālu, gan analizējot situācijas konkrētā brīdī, gan izvērtējot telpu un vidi kā sistēmu.
Lai par to runātu mūsdienīgi, es lietoju vārdu kods. Ne šifrēšanas nozīmē un ne kā dator programmēšanas valodu, bet kā strukturētu informācijas organizācijas principu: noteikumus, dalījumus un atskaites punktus, kas ļauj realitāti kartēt tā, lai ar to varētu strādāt analītiski. Mans skatījums ir interpretatīvs — tas nepretendē uz vienīgo patiesību, bet palīdz saprast, kāpēc ķīniešu tradīcija tik lielu uzmanību velta struktūrai, cikliem un konfigurācijām.
Elektromagnētiskais kods
Telpa kā sistēma, ne fons
Ķīniešu skatījumā telpa nekad nav tikai pasīvs fons. Tā ir aktīva vide, kurā dažādas ietekmes pastāv vienlaikus un savstarpēji mijiedarbojas. Tieši šajā nozīmē ir saprotama “lauka” domāšana — ne kā fizikas teorija, bet kā veids, kā aprakstīt realitāti ārpus izolētu objektu loģikas.
Ja Ci (氣) burtiski sauc par elektromagnētisko lauku, tas fizikas valodā nav precīzi. Taču, ja realitāti uztver kā vidi, kurā pastāv pārklājošies procesi, spriegumi un ritmi, lauka jēdziens kļūst saprotams kā konceptuāls instruments.
Lauka domāšana kā mūsdienīga valoda
Zemei ir magnētiskais lauks, atmosfēra ir dinamisks slānis ar rezonansēm, dzīlēs pastāv spriegumi un vibrācijas, bet cilvēka ķermenis funkcionē ar bio-elektriskiem signāliem. Šie piemēri nav domāti kā pierādījumi, bet kā ilustrācija tam, ka sistēmiska domāšana nav sveša arī mūsdienu zinātniskajai valodai.
Šajā līmenī Ci var uztvert kā procesu un organizācijas dinamiku — kā dažādu ietekmju slāņošanos, pastiprināšanos vai dzēšanos vidē. Tas nav mistisks spēks, bet veids, kā aprakstīt realitāti kā savstarpēji saistītu sistēmu.
Kāpēc toroidāla ģeometrija kļūst saprotama
Tieši šādā kontekstā kļūst saprotama interese par slēgtām lauka konfigurācijām un ģeometriskām reprezentācijām, kurām nav lineāra sākuma un gala. Toroīds šeit netiek lietots kā simbols vai metafora, bet kā strukturāls modelis, kas palīdz domāt par nepārtrauktu cirkulāciju un iekšēju līdzsvaru sistēmā.
Toroidālā ģeometrija ļauj izprast telpu nevis kā statisku apjomu, bet kā organizētu konfigurāciju ar noteiktu “uzvedību”.
Binārais kods
Iņ un Jan kā strukturāla diferenciācija
Ķīniešu kosmoloģijas pamatā esošie Iņ un Jan nav objekti vai morālas kategorijas. Tie ir divi komplementāri stāvokļi, ar kuru palīdzību iespējams aprakstīt pārmaiņas, pārejas un dinamiku. Šī diferenciācija pēc būtības ir bināra — realitātes izpausmes tiek reducētas uz divām pamatkategorijām, no kurām veidojas kombinācijas.
No līnijām līdz kombinācijām
No vienas nepārtrauktas un vienas pārtrauktas līnijas veidojas bigrammas, trigrammas un heksagrammas. Tā organizēta elementu kombinēšana, kas ļauj strukturēti attēlot dažādus stāvokļus un to savstarpējās attiecības.
Šī nav binārā loģika matemātikas stingrā nozīmē, taču tā ir bināra organizācija — pietiekami konsekventa, lai kļūtu par valodu, kuru iespējams analītiski interpretēt un strukturēt.
Kods kā organizācijas princips, ne zīlēšanas sistēma
Šeit ir būtiski uzsvērt: šī sistēma nav paredzēta nākotnes pareģošanai vai simboliskai interpretācijai. Tā darbojas kā organizācijas princips — kā veids, kā sakārtot informāciju par procesiem un to attiecībām.
Laika kods
Cikliskums lineārās uztveres vietā
Ķīniešu skatījumā laiks nav tikai secība. Tas ir kvalitāšu cikls, kurā noteiktos brīžos atkārtojas līdzīgas konfigurācijas. Atkārtojas nevis notikumi, bet to raksturs.
Saules kalendārs kā strukturēts atskaites režīms
Saules kalendārā gads tiek strukturēts 24 sezonālajos posmos (JieQi), un praktiskos aprēķinos gada atskaites punkts bieži ir Li Chun (立春), parasti ap 4.–5. februāri. Šī struktūra ļauj laiku sadalīt ne tikai mērvienībās, bet arī procesu kvalitātēs.
Kāpēc vienlaikus pastāv vairāki laika modeļi
Papildus Saules ciklam tiek izmantoti arī citi atskaites režīmi — Ziemas saulgrieži, Mēness–Saules kalendārs un kultūras ritmi. Tie nav savstarpēji pretrunīgi. Tie pastāv paralēli, jo kalpo dažādiem uzdevumiem.
Par impulsu, rezonansi un robežām starp valodām
Iepriekš minētie kodi — telpas, struktūras un laika — apraksta realitāti brīdī, kad tā jau ir diferencēta, sadalīta un strukturēta. Tie ļauj analizēt konfigurācijas, ciklus un savstarpējās attiecības, taču tie neaptver stāvokli pirms jebkādas nošķiršanas.
Ķīniešu domāšanas tradīcijā šis pirms-strukturālais stāvoklis tiek apzīmēts ar jēdzienu Dao. Tas netiek aprakstīts kā objekts, spēks vai princips, bet drīzāk kā nenodalīta realitātes plūsma — robež-jēdziens, kas iezīmē vietu, kur valoda un struktūra vēl nav sākusies.
Pirmā diferenciācija no Dao šeit tiek lietota kā abstrakts apraksts sākotnējam impulsam vai rezonansei. Šo stāvokli nevar tieši identificēt ar fiziskiem laukiem, taču mūsdienu valodā tas ir salīdzināms ar lauka un viļņa principu — kā pārejas punktu no nediferencētas vienotības uz strukturētu polaritāti, no kuras vēlāk izkristalizējas Iņ un Jan.
Šis teksts nepiedāvā ticēt, bet skatīties uz ķīniešu metafiziku kā uz strukturētu domāšanas sistēmu, kur telpa, laiks un cilvēks tiek aplūkoti kā savstarpēji saistīti mainīgie — ne kā absolūta patiesība, bet kā kartēšanas instruments.
