Tu esi iepazinis kādu, ar kuru ir laba ķīmija. Pāris randiņi. Sarunas līdz naktij. Smiekli, tuvība, sajūta, ka ar šo cilvēku ir viegli.
Un tad kaut kur pa vidu — starp vienu tikšanos un nākamo — parādās doma, kas sāk dzīvot pati savu dzīvi: Vai mēs šobrīd esam tikai viens ar otru? Vai viņš/viņa vēl satiekas ar citiem?
Parasti šo jautājumu neuzdod uzreiz. Tas vienkārši ir klāt. Klusumā. Starp rindiņām.
Neziņa šajā vietā mēdz radīt spriedzi — ne tik daudz attiecībās, cik sevī pašā. Gribas tuvību, bet arī skaidrību. Gribas ieguldīties, bet ne uz aklo. Un kaut kur fonā ir sajūta, ka šis brīdis jau vairs nav tikai “iepazīšanās”.
Tajā pašā laikā tas ir arī brīdis, kurā cilvēks neizbēgami sastopas pats ar sevi. Ar savām vajadzībām. Ar robežām. Ar to, cik daudz nenoteiktības viņš patiesībā spēj izturēt.
Ir cilvēki, kuriem tuvība bez skaidrības rada trauksmi. Ir tādi, kuri jūtas labi arī peldošā formā, bez nosaukumiem. Šīs atšķirības nav nejaušas — dažkārt tās kļūst redzamas tikai vēlāk, analizējot dzimšanas potenciālu attiecību aspektā, bet bieži vien pietiek vienkārši paskatīties uz sevi godīgi.
Kas patiesībā slēpjas aiz šī jautājuma
Jautājums par ekskluzivitāti reti ir tikai par statusu. Tas biežāk ir par drošību. Par uzticēšanos. Par vēlmi just, ka ieguldījums ir abpusējs.
Dažkārt tur ir bailes no noraidījuma. Dažkārt — cerība, ka otra puse pati sapratīs, bez neērtas sarunas. Un dažkārt — vienkārši atšķirīgs temps, kādā katrs veido tuvību.
Ne visi cilvēki attiecībās meklē vienu un to pašu. Un ne vienmēr tas kļūst redzams uzreiz.
Kad par to vispār runāt
Nav universāla brīža, kas derētu visiem. Bet parasti šī vajadzība parādās tad, kad:
- satikšanās vairs nav tikai viegla izklaide,
- rodas greizsirdība vai iekšēja pretestība domai par “citiem”,
- parādās vēlme pārtraukt iepazīšanos ar citiem,
- rodas jautājums, vai šīm attiecībām ir virziens.
Dažiem tas notiek ātri. Citiem — daudz vēlāk. Svarīgākais nav laiks, bet tas, vai neskaidrība sāk nospiest.
Kā par to runāt
Ne vienmēr vajag perfektu frāzi. Bieži pietiek ar godīgumu.
Piemēram:
- Man patīk, kā mums ir, un man gribas saprast, kur mēs ejam.
- Es jūtu, ka vēlos ieguldīties vairāk, bet man tam vajag skaidrību.
- Es pats/pati vairs nesatiekos ar citiem. Kā ir ar tevi?
Šādas sarunas mērķis nav pārliecināt. Tās mērķis ir saprast.
Ja atbilde nav tāda, kādu gribējās
Arī “vēl neesmu gatavs” ir atbilde. Tā var nozīmēt daudz ko — atšķirīgu gatavību, citus mērķus, citādu attiecību izpratni.
Ne vienmēr tas ir par nevēlēšanos būt kopā. Dažkārt tas vienkārši ir par to, ka cilvēki šajā brīdī nav vienā vietā.
Un arī to ir svarīgi zināt, pirms attiecības kļūst pārāk dziļas.
Vēlme pēc skaidrības nav prasīgums. Tā ir robeža.
Attiecības var būt dažādas — brīvas, strukturētas, intensīvas, lēnas. Taču tajā brīdī, kad skaidrības trūkums sāk radīt iekšēju spriedzi, tas parasti jau kaut ko saka.
Ne vienmēr par otru. Bieži — par sevi.
